 Vietnes navigācija
Skolas avīze
Iesakām vietnes
|
|
|
| Informācija |
Ieņemamais amats(i):
Kraukļanagu torņa spoks - poltergeists
Izskats:
Gari cirtaini mati, kuru nokrāsa iespējams reiz ir bijusi mirdzoši medaina, tomēr tagad viss senais krāšņums bija ieguvis spokaini bālus apveidus. Viņas āda arī pirms nāves ir bijusi apveltīta ar aristokrātisku bālumu, tomēr tagad, ja vien tā nebūtu tik caurspīdīga tad bāluma ziņā noteikti varētu kļūt par viņas lepnumu un ieroci uz puišu sirdīm.
Augums, jaunavīgi slaids un trausls.
No skaistās kāzu kleitas, kas rotāja Hildegardes augumu viņas nāves dienā šo divsimts gadu laikā nekas nav mainījies.
Dzīvesstāsts:
Hildegarde Evelīna Žozefīne Marcianna Makneila de la Peijeterī piedzima pirms gandrīz 200 gadiem kādā aristokrātiskas izcelsmes ģimenē, kur mantoja ne tikai savu seno uzvārdu, bet arī savu vecmāmiņu un vecvecmāmiņu vārdus. Hildegarde tika audzināta tikpat stingri kā visas viņas vecuma meitenes. Vispirms viņai bija sava auklīte, tad viņai bija sava personīgā guvernante. Nebija jau tā, ka viņai nebūtu brāļu vai māsu. Labi, patiesību sakot māsu viņai nebija. Tāpēc jau arī guvernante tika pašai sava.
Pēc intensīvām mācībām kā kļūt par īstu lēdiju, kas visticamāk iegūtu hercogienes titulu, pienāca viņas vienpadsmitā dzimšanas diena un vēstule no Cūkkarpas Raganību un burvestību arodskolas. Laime, ka vēstuli izlasīja viņas tēvs un neviens to nepārtvēra raganu un burvju inkvizīcija būtu neizbēgama. Tā nu turpmākie gadi tika pavadīti tur, tiesa gan viņas māmiņa bija svēti pārliecināta, ka meita atrodas kādā no Anglijas klosteriem, kas viņai iemācītu kā ir jāuzvedas tikumīgai jaunavai.
Straujiem soļiem tuvojās viņas sešpadsmitā dzimšanas diena, kas Hildegardes māmiņu visā nopietnībā darīja bažīgu, jo viņa pati bija apprecējusies savos piecpadsmit ar pusi gados un kā mēs visi zinām, ka pirms 200 gadiem jaunavu, kas nebija paguvusi apprecēties līdz 20 gadu vecumam droši varēja saukt par vecmeitu.
Tā nu sestajam mācību gadam beidzoties jaunā Kraukļnadze bija spiesta pārtraukt mācības, lai dotos mājup un apprecētu viņai nolūkoto grāfu (mammai par bēdām meitu par hercogieni, lielās konkurences dēļ, iekārtot neizdevās). Tiesa gan te nu sākas ķibele ar, kuru Hildegardes vecāki nebija rēķinājušies. Viņu meita savu sirdi neglābjami bija atdāvinājusi kādam brīnišķīgam Kraukļnagu zēnam. Daudz asaru tika izraudātas, bet vecāki bija nepielūdzami. Tā nu sagaidījusi savu kāzu dienu, viņa uzvilka mugurā savu skaisto kāzu kleitu (to jūs redzat vēl šo baltu dienu) un ieslēdzās savā istabā, lai nobirdinātu pēdējās asaras par faktu, ka viņa nekad nevarēs būt kopā ar savu Filipu. Tas skumdēja tik ļoti, ka viņa mēģināja rast glābiņu uz galda atstātajā zirņu bļodā (nekad neēdiet zirņus ja raudat). Diemžēl šis ēdiens tā arī palika viņas pēdējā ēdienreize šai saulē.
Diemžēl ar to viņas dzīve nebeidzās, jo kā jau zināms cilvēki, kas šajā dzīvē nav, ko izdarījuši līdz galam, neatrod savu ceļu uz to sauli līdz pat brīdim, kad nav izdarījuši to, kas jāizdara. Te nu atbildīgais par pie šai saulē turošo lietu izdarīšanas nāca talkā un apveltīja Hildegardi ar poltergeista spējām. Tā nu jau 200 gadus viņa klīst pa pasauli meklējot kādu, kas viņu apprecēs. Turklāt viņai ir jāpabeidz mācības Cūkkarpas Raganību un burvestību arodskolā. Saviem mērķiem pa vidu, Hildegarde atrod laiku arī hobijiem, kas ir visai savdabīgi, piemēram, bieži viņu var atrast klīstam ietinušos baltos palagos, bojājam skolas inventāru, kaitinot mazuļus, elpojot kādam pakausī u.t.t.
Protams, Hildegarde gaida iespēju nokļūt viņsaulē un šai sakarā ir atvērta visām idejām.
|
|
Vietnes navigācija
Palīdzība
Meklēt
Biedri
Kalendārs
